Klīstot interneta dzīlēs saprotu, ka es neesmu ne unikāla, ne sevišķi talantīga, ne arī ļoti spilgta personība. Šodien atklāju meiteni, kura vairāk gan izskatās pēc ļoti neglīta čaļa ar liekā svara problēmām, taču- kā viņa raksta, kā fotografē! Tik skaisti savirknētus vārdus par pavisam parastu tēmu nebiju lasījusi kopš.. kopš neatceros kuriem laikiem. Un rokot tālāk, aiz visādām hipsteru instagrammām un vecmammu kleitām, ir pavisam cita pasaule, kurā cilvēki ir īsti dārgakmeņi- talantīgi, oriģināli, bez pretenzijām uz stila ikonu statusu. Pasaule, kurā cilvēki rada mākslu un visu, kas ar to saistīts- tekstus, mūziku, bildes, apģērbus, video.. iedvesmojoties paši no sevis un savām jokainajām idejām, nevis Pinterestā noskatītām pseidostilīgām, ar iPhone bildētām vienmēr smaidošām meitenēm nedabīgās pozās. Bet kas gan ir māksla? Vienam tas ir pie staba piesiets suns, kurš agonijā cīnās par pēdējo dvašu, citam- Goijas glezna par 15 ziljoniem šekeļu. Māksla = mākslīgs. Kaut kas kas radies paša rokām, nevis izrakts dabā. Mākslīgie pupi, mākslīgie klēpjsunīši, mākslīgais stikls, mākslīgā māksla Arsenālā, izdomāti stāsti, nosapņotas filmas. Māksla. Nekautrējies būt mākslīgs, kautrējies būt neīsts.
Kā lai atdala garīgo pasauli no materiālās? Viens ir vārdos teikt- man nevajag to iPhone, labāk esmu garīgi bagāta, bet otrs- sirdī lolot cerību, ka kādreiz man tas aifons būs. Kā lai beidz gribēt visas tās lupatas un gadžetus?
Man vairs nav 18. Nav arī 20. Un ir jāsaprot, ka manai neizdarībai vairs nav attaisnojumu- es esmu pārāk jauna tam un tam, bla, bla, bla. Man ir īstais vecums izdarīt to, kas bija jāizdara jau vidusskolā- jādabū autovadītāja apliecība. Tātad, mans vasaras plāns (un es to visu teikšu skaļi, lai nav tā, ka es atkal kaut ko apņemos, bet pusceļā pametu, kā tas nereti notiek, lai būtu papildus motivācija nebūt dūšbegam un sliņķim):
- Tiesības;
- Lietot saules aizsargkrēmu (es to nekad, nekad, nekad neesmu darījusi);
- Visi labākie mūzikas festivāli (izņemot dance un trance, un tehno sūdi);
- Nepalaisties resnumā (faking smags darbs);
- Izlasīt tās 10 jaunās grāmatas, kuras pilnīgi neskartas guļ blakus gultai (shame on me);
- ZANE, TIESĪBAS!!
- Beidzot aiziet pie ķirurga un noskaidrot, kāpēc man krakšķ labais celis;
- Noskriet 10 km bez nomiršanas;
- Katru dienu piezvanīt mammai un omai;
- Sakrāt naudu Kanādai;
- Taisna mugura, vienmērīga elpošana (jūs nevarat iedomāties, cik ļoti tas nav pašsaprotami).
Pagaidām pietiks, jo jūtu, ka kādi 30% varētu atbirt jau pēc pirmajām 2 nedēļām. Mīļais Dievs, don’t leave me. Bučiņas un bučiņas.
 |
Anonymous asked: A kas tā tāda garlaicība? Brīžiem mēs esam garīgi, brīžiem- laicīgi. Bet tā svārstoties cilvēks paliek pavisam garlaicīgs. |
Mm… rutīna, šī saldā skaņa. Mani tā nebiedē. Drīzāk biedē garlaicība un stagnācija, bet ne rutīna. Kad pamostoties zinu, ka būs brokastis, būs duša, būs rīta vingrošana un buča; kad zinu, ka tikos un tikos ir darbs, un tad un tad būs alga. Iegājusies taciņa, kuru, protams iekrāso dažādi ikdienišķi prieciņi, piemēram, negaidīts puķu pušķis vai koncerts palādiumā. Patīk stabilitāte, patīk, ka zinu, ka fundamentālās sadzīves lietas ir sakārtotas un drošas. Nebīsties ikdienas, bīsties būt garlaicīgs.
